Mana māksla ir mana stāsta atspulgs un es ceru, ka tas kļūs arī par daļu no jūsējā

Mans radošais ceļš

Māksla ir bijusi daļa no manas dzīves tik ilgi, cik vien sevi atceros. Bērnībā es sapņoju kļūt par mākslinieci, taču 16 gadu vecumā mana dzīve krasi mainījās. Smaga depresija, trauksme un obsesīvi kompulsīvi traucējumi (OKT) pārņēma manu ikdienu. Sāpēs un izmisumā es iznīcināju visus savus zīmējumus un gleznas. Man šķita, ka viss ir zaudēts — mana māksla, mans sapnis un es pati.

2019. gadā es jutos tā, it kā būtu nonākusi strupceļā. Pilnīgā izmisumā es atkal paņēmu rokās zīmuli — tikai lai pārbaudītu, vai daiļrade spēs kaut nedaudz atvieglot depresijas smagumu un nomierināt trauksmi. Tas, ko atklāju, bija daudz spēcīgāks, nekā jebkad biju iedomājusies: māksla man deva spēku un motivāciju cīnīties par savu dzīvību. Es atkal sajutos dzīva.

Neskatoties uz grūtībām, es vienmēr esmu pamanījusi pasaules skaistumu — sīkās detaļas, mirkļus, kuros uzplaiksnī prieks, gaismu, kas spīd pat vistumšākajās vietās. Mana vislielākā vēlēšanās ir iemūžināt šo dzīves, laimes un skaistuma būtību savā mākslā.

Katrs mans darbs ir radīts drosmīgām dvēselēm, kurām nepieciešams atgādinājums, ka cerība nekad nezūd. Ka pat vissmagākajos brīžos skaistums joprojām ir mums līdzās. Un ka izvēle turpināt cīnīties — dzīvot un mīlēt — ir viens no drosmīgākajiem lēmumiem, ko cilvēks var pieņemt.